Kas ir psihoanalīze?
Attēlā: Zigmunda Freida slavenais psihoanalītiskais dīvāns – Freida muzejs Londonā
Dace Cerava, ārste psihoterapeite, psihoanalītiķe
Psihoanalīze ir visdziļākā un intensīvākā psihoterapijas metode. Tā ir piemērota cilvēkiem, kuri patiesi interesējas par savu iekšējo pasauli un tās konfliktiem, cilvēkiem, kuri cieš no neirotiskiem simptomiem vai rakstura traucējumiem, cilvēkiem, kuri vēlas izprast sevi un, iespējams, mainīt sevi.Psihoanalīzes pamatlicējs ir Zigmunds Freids, taču kopš Freida laikiem (aptuveni 100 gadu laikā) psihoanalītiskās teorijas ir papildinātas, pārskatītas un attīstītas dažādos virzienos. Kopumā katrs psihoanalītiķis izvēlas teorijas, kas vislabāk atbilst viņa personībai un kas tādējādi visvairāk palīdz darbā ar pacientiem.Psihoanalīze pēta zemapziņu, apziņu, tieksmes, konfliktus, jūtas, psihiskās aizsardzības mehānismus, sapņus, cilvēka attiecības ar citiem un ar sevi. Psihoanalīzē pacients tagadnē nodod savas jūtas, domas un cerības, kas patiesībā pieder viņa attiecībām pagātnē (attiecībām ar māti, tēvu un citiem svarīgiem cilvēkiem), bet pacients apzināti pieņem, ka tās ir spontāni parādījušās attiecībās ar analītiķi. Šo procesu sauc par pārneses neirozi. Pārneses neiroze tiek analizēta, un tās interpretācija ir svarīga ārstēšanas sastāvdaļa.Psihoanalīze ir izaicinošs process gan pacientam, gan terapeitam. Pacientam ir jābūt gatavam pārciest iespējamu vilšanos (frustrāciju), apzinoties, ka rezultātu, gandarījumu nav viegli sasniegt. Nozīmīgs kvalificēta psihoanalītiķa darba instruments ir viņa paša jūtas pret pacientu, ko sauc par pretpārnesi. Pārneses neirozes un kontrpārneses izmantošana ļauj terapijā atjaunot tādas attiecības, kādas pacientam parasti ir bijušas reālajā dzīvē, un simboliski tās izdzīvot jeb pārdzīvot no jauna. Klasiskā psihoanalīze praksē ilgst vairākus gadus, tā parasti sastāv no 45 minūšu ilgām sesijām četras reizes nedēļā. Pacients guļ uz kušetes, bet psihoanalītiķis sēž krēslā aiz pacienta galvas, ārpus viņa redzesloka. Fizisks kontakts nav pieļaujams. Pacients brīvi asociē (ļauj prātam slīdēt no vienas domas uz citu) par dzīves notikumiem un attiecībām. Pacients dalās savās atmiņās, emocionālajos pārdzīvojumos un fantāzijās ar savu analītiķi, dažkārt stāstot sapņus vai paužot jūtas attiecībās ar psihoanalītiķi. Terapeits klausās, uzdod jautājumus, apkopo informāciju, novēro savas sajūtas, domā un, ja ir pienācis īstais brīdis, interpretē. Gan pacients, gan terapeits ir pētnieki. Rezultātā pacients pakāpeniski labāk izprot sevi un labāk izprot savas attiecības. Viņš var dzīvot pilnvērtīgu, veselīgu un radošāku dzīvi, un beidzot viņam vairs nebūs vajadzīgs psihoanalītiķis. Psihoterapija un psihoanalīze Latvijā ir maksas pakalpojums. Ja kāds vēlas uzsākt šāda veida terapiju un izmantot šo pašattīstības iespēju, viņam jābūt ļoti motivētam un spējīgam maksāt. Zinātniskie pētījumi skaidri pierāda, ka psihoterapija ir finansiāli izdevīga, jo pēc ilgstošas terapijas cilvēki retāk slimo un retāk nākas apmeklēt citus ārstus. Parasti pacienti attīstās arī profesionāli, labāk dzīvo un veido stabilas attiecības, kas ir arī ekonomiski izdevīgi.
Starptautiskā Psihoanalītiskā asociācija (IPA) ir noteikusi augstus psihoanalīzes apmācības standartus visās pasaules valstīs, un tā rūpīgi seko IPA apstiprināto institūtu apmācības programmām un rezultātiem. Lai kļūtu par psihoanalītiķi, ārstam (parasti psihiatram vai psihoterapeitam) vai psihologam (parasti klīniskajam psihologam, maģistram) ir jāiziet vismaz četru gadu apmācība IPA atzītā institūtā. Šajā kvalifikācijā jāietver: a) personīga apmācības psihoanalīze , b) dalība teorētiskajos un tehniskajos semināros un c) psihoanalītisks darbs ar pacientiem, vairākus gadus ar katru pacientu apmācības analītiķu uzraudzībā.
