Bērnu un Pusaudžu psihoanalīze

Attēlā: bērna zīmējums no Melānijas Kleinas arhīva, Melanie Klein Trust

Silvija Lejniece, MD, psihoanalītiķe

Bērnu psihoanalīzes pamatlicēja ir Anna Freida (1895–1982), pirmā Austrijas psihoanalītiķa Zigmunda Freida meita. 1920. gados Anna Freida un Melānija Kleina (1882–1960) ievērojami sekmēja bērnu analīzes zinātnisko izpēti un izstrādāja bērnu psihoanalīzes teorijas pamatprincipus.

Analīzes principi bērniem un pieaugušajiem ir vienādi, izņemot to, ka bērni paši neierodas uz terapiju – viņus atved vecāki. Analītiķa sadarbība ar vecākiem ir neaizstājama bērnu analīzē, jo vecāki ir neatņemama bērna iekšējās un ārējās pasaules sastāvdaļa.

Bērnu psihiskā attīstība, bērna vecums, attiecības ar vecākiem un vecāku ģimenes modelis ir jāņem vērā darbā ar bērniem. Arī vecāku psihiskā patoloģija, kas var atspoguļoties bērna iekšējā pasaulē, ir svarīgs faktors.

Līdzīgi kā pieaugušo pasaulē valoda tiek izmantota saziņai, bērnu pasaulē sevis izpausmes veidi ir spēlēšana, zīmēšana un simboliskas ziņas, kas saziņai kalpo pat vairāk nekā valoda.

Spēlēšanās ir viena no bērnu pamatnodarbēm. Spēlēšanās ir raksturīga bērniem visās valstīs un visos laikos. Neviens bērniem nespēlēšanos nemāca; viņi to dara spontāni un ar prieku, bez iepriekš noteikta mērķa.

Analītiķa uzdevums ir izprast bērna spēlēšanās iekšējo nozīmi, pat ja sākotnēji tas šķiet neskaidrs. Visas bērna aktivitātes nevajadzētu vērtēt tikai no skatupunkta, vai tās sagatavo bērnu pieauguša cilvēka dzīvei. Tāpat kā jebkuram bērnības posmam arī spēlēšanai cilvēka dzīvē ir sava nozīme.

Vecākiem bieži ir vajadzīgs skaidrojums par bērna uzvedību, problēmām un rīcības motīviem. Viņiem nepieciešams analītiķa atbalsts, izpratne un palīdzība. Palīdzot bērnam, analītiķis bieži var palīdzēt arī visai ģimenei. Tāpēc bērnu un pusaudžu psihoanalīze ietver arī palīdzību un izpratni daudz plašākā nozīmē.

Pusaudža vecums, parasti no 11–12 līdz 18–20 gadiem, ir viens no svarīgākajiem posmiem cilvēka psihiskajā attīstībā. Pēc intensitātes pusaudža vecums ir salīdzināms tikai ar pašiem pirmajiem dzīves gadiem. Tādējādi pusaudžu psihoanalīzei ir īpaša un nozīmīga vieta bērnu un jauniešu psihiskās palīdzības jomā. Pusaudžu analīze, lai arī tā daudzējādā ziņā ir līdzīga bērnu un pieaugušo analīzei, tomēr nav nedz pieaugušo, nedz bērnu analīze.

Pusaudžu vecumā fiziskās pārmaiņas ir acīmredzamas. Psihiskās pārmaiņas var nebūt redzamas, bet tās ir tikpat būtiskas. Pusaudža prātam ir jātiek galā gan ar iekšējiem uzdevumiem, kā savu fizisko pārmaiņu pieņemšanu, sava dzimuma identitātes izveidi un patstāvības iegūšanu, gan ar ārējiem uzdevumiem – pievienoties jaunām sociālajām grupām, reaģēt uz spiedienu iekļaut dažādus sociālos normas un attīstīt attiecību veidošanas principus.

Bērnu un pusaudžu analīzes procesā konkrētas idejas un jēdzieni kļūst arvien skaidrāki. Dažas no tām var izcelt:

• Izpratne, ka neapzinātas vēlmes un motīvi ir izšķiroši. Bērns vai pusaudzis pakāpeniski var izprast savu neapzināto prātu un risināt psiholoģiskās problēmas ar šīs izpratnes palīdzību, taču tas prasa īpašu procedūru un profesionāla analītiķa palīdzību.
• Izpratne, ka vienmēr ir pretrunīgas vēlmes, un iekšējo pretrunu pieņemšana ir neizbēgama. Tādēļ bieži izvairāmies apzināties un atcerēties dažas savas vēlmes un noteiktas lietas. Lai gan tas ir dabiski vai pat nepieciešams, tas var novest arī pie nopietnām ilūzijām vai problēmām.
• Vecāku izpratne par agrīnas bērna vai pusaudža pieredzes izšķirošo ietekmi uz viņa nākotnes dzīvi un attīstību. Būtiskās psihiskās struktūras veidojas jau pirmajos dzīves mēnešos un gados, attiecībās ar pašreizējiem vecākiem un citiem tuviniekiem.
• Pārneses izpratne. Bērna jūtas, reakcijas un psihiskās noskaņas, kas sākotnēji attīstās attiecībās ar tuvajiem cilvēkiem, neatkāpjas turpmākajā dzīvē. Šāda pieredze paliek neapzinātā prātā un tāpēc tiek atkārtota, pārnesta, bieži vien bez apzinātas apzināšanās, uz daudzām citām emocionāli nozīmīgām attiecībām. Pārnese ir universāla cilvēka prāta īpašība, bet tā var arī radīt maldīgas un kļūdainas emocionālās reakcijas un izjūtas.

Tāpat kā pieaugušo analīzē, arī bērnu un pusaudžu analītiķis neveido iepriekšēju plānu un struktūru sesiju saturam, un ja terapija ir ilgtermiņa, tā neuzliek ierobežojumus bērna domāšanas virzībai. Terapeitiskais process ietver bērna asociāciju, spēļu, zīmējumu, pašreizējās pieredzes, attiecību un pārneses analīzi. Tehniski tas tiek veikts ar konfrontāciju, precizējumu, interpretāciju un izstrādi. Regulāras sesijas ir svarīgs nosacījums. Sesiju vieta, laiks (nedēļas diena un stunda, 30–45 minūtes) paliek nemainīgi. Drošā un nemainīgā vieta ļauj analītiskajām attiecībām attīstīties un sasniegt labu terapeitisko rezultātu.

Analīzes gaitā analītiķis palīdz bērnam apzināties, izprast un pieņemt savas izjūtas, kā arī identificēt un izprast neapzinātus konfliktus un neveselīgus uzvedības modeļus. Rezultātā bērna simptomi uzlabojas (tie var ietvert uzvedības traucējumus, bailes, psihosomatiskus traucējumus, adaptācijas grūtības, attiecību problēmas, agresīvu un destruktīvu uzvedību, pašnāvības domas, ēšanas traucējumus un citus). Bērnu un pusaudžu analītiķis netieši strādā ar visu ģimeni. Kad ģimenes attiecības kļūst veselīgākas, vecāki labāk sadarbojas gan savā starpā, gan ar bērniem un citiem tuviniekiem, kā arī ar analītiķi.

 

Bērnu un pusaudžu psihoanalītiķi

Silvija Lejniece – Bērnu un pusaudžu psihoanalītiķe

Helen Tartes-Babkina – Bērnu un pusaudžu psihoanalītiķe

Indra Upmiņa- Bērnu un pusaudžu psihoanalītiķe

Aleksandrs Moškins- Bērnu un pusaudžu psihoterapeits

Viktors Ozoliņš- Bērnu un pusaudžu psihoterapeits